1. Sabiedrības līdzdalība starptautisko tiesību ainavā
Pastāv zināms atbalsts sabiedrības dalībai globāla mēroga nolīgumos. No šiem nolīgumiem sabiedrības līdzdalību visvairāk atbalsta 1994. gada ANO Konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos (UNCCD), 2002. gada Stokholmas Konvencija par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiemun 2000. gada Kartahenas protokols par bioloģisko drošību, kas pievienots Bioloģiskās daudzveidības konvencijai, savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un Konvencija par bioloģisko daudzveidību (CBD) paredz tikai sabiedrības līdzdalību vispārīgākā nozīmē. Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) konvencijās par darbībām kodolenerģētikas jomā, vienlaikus pieprasot, lai konkrēta informācija būtu publiski pieejama, neparedz sabiedrības līdzdalību (pat atsaucēs uz vides novērtējumu netiek minēta sabiedrības līdzdalība). Starptautisko tiesību komisijas (ILC) statūtos noteiktais pienākums nodrošināt līdzdalību ir mazāk stingrs kā pienākums nodrošināt piekļuvi atbilstošai informācijai.
Orhūsas konvencija ir vismodernākais vides nolīgums arī attiecībā uz sabiedrības līdzdalības nodrošināšanu, nosakot samērā sīki izstrādātus minimālos standartus dažādām līdzdalības procedūrām. Lai gan minētie globālie instrumenti un reģionālie vides nolīgumi attiecībā uz Āfriku un Dienvidaustrumāziju piemin sabiedrības līdzdalību tikai vispārīgi, Orhūsas konvencija paredz, piemēram, ka sabiedrībai ir jābūt informētai lēmumu pieņemšanas agrīnā stadijā, un nosaka minimālo šāda veida informāciju, kas šādās procedūrās jādara pieejama.
Jāatzīmē, ka dažādos cilvēktiesību režīmos, nepārprotami nenorādot uz sabiedrības līdzdalību, noteikumi, kas paredz dažādas atzītas tiesības, tiek interpretēti tādējādi, ka tie ietver arī tiesības pienācīgi apspriesties vai piedalīties lēmumu pieņemšanas procedūrās vides jautājumos. Tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā tiek uzskatītas par daļu no Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktajām tiesībām uz ģimenes un privātās dzīves aizsardzību, Amerikas Cilvēktiesībukomisijas tiesībuuz īpašumu elements, un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija ir iekļāvusi tās tiesībās uz apmierinošu vidi.
Neraugoties uz atsaucēm globālajos nolīgumos, tiesības uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā vides jomā pašlaik ir ierobežotākas nekā tiesības uz informācijas pieejamību. Dažādie reģionālie nolīgumi un dažu cilvēktiesību struktūru judikatūra tomēr pauž zināmu atbalstu šādām līdzdalības un procesuālajām tiesībām lielākajā daļā pasaules. Šādu tiesību atbalsts starptautiskajās tiesībās ir vājākais Klusā okeāna un Āzijas reģionā.