Citi ar ūdens kvalitāti saistīti tiesību akti
Jūras “stratēģija”
Direktīva 2008/56/EK ( 2008. gada 17. jūnijs ), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) ([2008] OV L 164/19), kā prioritāti nosaka nepieciešamību sasniegt vai saglabāt “labu vides stāvokli Kopienas jūras vidē” (1. pants un 8. apsvērums), nosakot pārredzamu un konsekventu tiesisko regulējumu, kas nav šīs direktīvas vienīgā vai mazāk izteiktā līdzība ar Ūdens pamatdirektīvu.
Direktīva 2008/56 attiecas uz visiem “jūras ūdeņiem”, attiecībā uz ko dalībvalstij ir un/vai tā izmanto savu jurisdikciju vai tiesības saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kā arī piekrastes ūdeņiem, ja uz tiem attiecas Ūdens pamatdirektīva, ciktāl noteikti attiecīgie jūras vides stāvokļa aspekti netiek minēti tajā vai citos Apvienoto Nāciju tiesību aktos (2. pants un 4. panta 1. punkts). Tomēr dalībvalstis var ņemt vērā jūras reģionu īpatnības, kas noteiktas Jūras stratēģijas pamatdirektīvā, t.i., Baltijas jūras, Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļas, Vidusjūras un Melnā jūras reģionu, kā arī tajos noteikto apakšreģionu īpatnības (4. pants).
Katra dalībvalsts attiecībā uz katru attiecīgo reģionu vai apakšreģionu izstrādā jūras stratēģiju saviem jūras ūdeņiem (5. panta 1. punkts). Šim nolūkam tā sākotnēji novērtē šo ūdeņu būtiskās īpatnības un raksturīgās īpašības, kā arī pašreizējo vides stāvokli, analizē dominējošos spiedienus un ietekmi uz to, tostarp cilvēku darbības ietekmi, kā arī pamanāmās tendences, kā arī veic šo ūdeņu izmantošanas un jūras vides degradācijas izmaksu ekonomisko un sociālo analīzi (8. panta 1. punkts). Tad tā nosaka visaptverošu vides mērķu un saistīto rādītāju kopumu, kas atbilst to labam vides stāvoklim (10. pants). Pamatojoties uz 2014. gadā plānotajiem sagatavošanās posmiem, tiek īstenotas monitoringa programmas vides stāvokļa pastāvīgai novērtēšanai, atsaucoties uz definētiem vides mērķiem (11. pants).
Dalībvalstīm līdz 2015. gadam arī bija jānosaka pasākumi, kas jāveic, lai “sasniegtu vai uzturētu labu vides stāvokli” katram jūras reģionam vai apakšreģionam, ņemot vērā noteiktos vides mērķus, un tie jāintegrē pasākumu programmā, kas “pienācīgi jāapsver, ņemot vērā ilgtspējīgu attīstību un jo īpaši paredzēto pasākumu sociālo un ekonomisko ietekmi ”(13. pants). Tomēr ir paredzēts izņēmums attiecībā uz darbību vai bezdarbību, par kuru attiecīgā dalībvalsts nav atbildīga, dabiskiem cēloņiem vai nepārvaramas varas apstākļiem, kā arī par “jūras ūdeņu fizisko īpašību modifikācijām vai izmaiņām, ko rada darbības, kas veiktas sevišķi svarīgu sabiedrības interešu dēļ, kas atsver negatīvo ietekmi uz vidi, tostarp jebkādu pārrobežu ietekmi” (14. panta 1. punkts).
Jūras stratēģijas tiek izstrādātas katram jūras reģionam vai apakšreģionam, cieši sadarbojoties ar visām iesaistītajām dalībvalstīm un trešajām valstīm, ja tās ir iesaistītas, izmantojot esošās institucionālās sadarbības struktūras, īpaši reģionālo jūras konvenciju struktūras (13. apsvērums un 6. pants). Ja jūras stāvoklis ir “tik kritisks, ka nepieciešams veikt steidzamas darbības”, līdzīgai sadarbībai būtu jānotiek, lai izstrādātu rīcības plānu, kas paredz drīzu darbību programmu ieviešanu, kā arī iespējamus stingrākus aizsardzības pasākumus (5. panta 3. punkts).