EU Water Law

SCHMUCKBILD + LOGO

INHALT

BREADCRUMB

Citi ar ūdens kvalitāti saistīti tiesību akti
Ūdens, kas paredzēts cilvēku uzturam

 

1998. gada 3. novembra Direktīva 98/83 par dzeramā ūdens kvalitāti ([1998] OV L330 / 32) uzliek dalībvalstīm vispārēju pienākumu nodrošināt, lai dzeramais ūdens būtu pilnvērtīgs un tīrs, rūpējoties par to ka tajā nav mikroorganismu, parazītu un citu vielu, kas potenciāli apdraud cilvēku veselību (4. panta 1. punkts). Tā neattiecas ne uz dabīgiem minerālūdeņiem, ne uz medicīnas produktiem (3. panta 1. punkts). Dalībvalstis nosaka kvalitātes mērķus vairākiem parametriem, kas nedrīkst būt mazāk stingri nekā tie, kas minēti direktīvā (5. pants): maksimālā svina koncentrācija 10 mikrogrami litrā, mikrobioloģiskie parametri un vairāku smago metālu un tādu citu vielu kā arsēns, benzols, nitrāti, nitrīti un pesticīdi maksimālās koncentrācijas (I pielikums).

Direktīvā ir definēti “atbilstības punkti”, t.i., tie aspekti, kuru atbilstība kvalitātes standartiem jāpārbauda. Ja ūdeni piegādā no sadales tīkla, tie ir faktiskie krāni, kurus parasti izmanto cilvēku patēriņam, bet tiek uzskatīts, ka dalībvalstis ir izpildījušas savus pienākumus, ja parametru vērtību neievērošana ir saistīta ar iekšzemes sadales sistēmu telpās vai sistēmas uzturēšanu. Tomēr telpās un iestādēs, kur ūdeni piegādā iedzīvotājiem, dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai samazinātu vai novērstu neatbilstības risku, un attiecīgie patērētāji ir pienācīgi jāinformē un jāsniedz norādījumi (6. pants). Jāveic regulāra uzraudzība, jāņem paraugi un jāpārbauda visu izmantoto apstrādes metožu efektivitāte, īstenojot uzraudzības programmas (7. pants).

Ja parametru vērtības netiek ievērotas, tiek veikta izpēte, un to ūdeņu sadalījums, kas potenciāli apdraud cilvēku veselību, ir aizliegta vai ierobežota, izņemot gadījumus, kad kompetentās iestādes parametru vērtības neatbilstību uzskata par niecīgu ( 8. pants).

Tika novērtēts, ka direktīvas īstenošanas izmaksas sasniegs 50 miljardus eiro, no kuriem vismaz 80% radīsies, atjaunojot ūdensvadus privātajos tīklos, un atlikušos 20 procentus veidos publiskā sadales tīkla atjaunošanas izmaksas.