1. Ievads
Nav noliedzams, ka musdienas augi un dzivnieki visa pasaule izzud satraucoša tempa un ka dabiskas sistemas, no kuram atkarigas visas sugas, tostarp cilveki, ir paklautas nopietnam riskam. Sugu izzušana ir viens no redzamakajiem biologiskas daudzveidibas zuduma iemesliem. Tadel termina “biologiskas daudzveidibas daudzveidiba” (vai biologiska daudzveidiba) definicija 1992. gada Konvencijas par biologisko daudzveidibu (KBD) 2. panta ir uzskatama par tadu, kas aptver visus resursus (kas nav cilvekresursi), kas ietver genetiskos resursus, organismus vai to dalas, populacijas vai citas ekosistemas biotiskas sastavdalas ar faktisku vai potencialu pielietojumu vai vertibu cilvecei 
. Ideja par sugam, kas parstav atškirigas taksonomiskas grupas, sakotneji paradijas 1993. gada Konvencija par faunas un floras saglabašanu to dabiskaja stavokli (“Londonas” konvencija) un tas pectece — 2003. gada Afrikas konvencija, kas defineja sugas ka “jebkura suga, pasuga, vai geografiski noškirta tas populacija” . Ši 2003. gada definicija bija tieša 1973. gada Konvencija par starptautisko tirdzniecibu ar apdraudetajam augu un dzivnieku sugam (CITES) ieklautas sugu definicijas kopija.
Sugas izmiršana ir neatgriezeniska; tiek lests, ka sugu izmiršanas atrums pašlaik ir “100 lidz 1000 reižu lielaks par fona vai videjiem izmiršanas raditajiem planetas evolucijas laika skala” (Lawton & May, 2002), un šo iemeslu del izzušanas noveršana tradicionali ir bijusi saglabašanas prakses pamata un ir kodificeta plaša tiesibu aktu loka. Tomer vienkarši noverst sugu izmiršanu ir minimalistisks merkis, kas neatbilst musdienu starptautiskaja biologiskas daudzveidibas saglabašanas politika noteikto ambiciju limeniem. Musdienas saglabašana risina iedzivotaju un ekosistemu noturibas problemas, ekologiskos pakalpojumus, ko sniedz veseligas ekosistemas, ka ari noplicinatu ekologisko procesu un sistemu atjaunošanu. Tadejadi tikai koncentrešanas uz sugu izmiršanas noveršanu ir parak šaurs merkis, un ta vieta tam vajadzetu kalpot par pamatu citam darbibam. Musdienigas pieejas sugu saglabašanai balstas uz ilgi pastavejušo uzskatu, ka apdraudetam vai vesturiski noplicinatam sugam nepieciešama nepartraukta apsaimniekošana, lai atgutu un sasniegtu pašpietiekamu un ekologiski elastigu stavokli (Scott et al. 2005, Scott et al. 2010).
Šaja konteksta ir svarigi padzilinati aplukot Putnu un Dzivotnu direktivas attiecigas sugu aizsardzibas prasibas, kas ir galvenie dabas aizsardzibas tiesibu instrumenti ES limeni.