E. Pienākumu veidi, atkritumu apsaimniekošanas darbības, atkritumu apsaimniekošanas pienākumi
Atkritumu apsaimniekošanas organizēšana, ko veic publiskas institūcijas
Dalībvalstīm jānodrošina, ka tiek izveidots integrēts un atbilstošs atkritumu apsaimniekošanas iekārtu tīkls; šīs iekārtas jākontrolē kompetentām iestādēm. Turklāt tām jāpieņem atkritumu apsaimniekošanas plāni un atkritumu novēršanas programmas.
Atkritumu apstrādes tīkls
Atkritumu apglabāšanas iekārtām un iekārtām jauktu sadzīves atkritumu reģenerācijai, kas savākti no privātām mājsaimniecībām, jāveido “integrēts un atbilstošs” tīkls katrā dalībvalstī atsevišķi vai “sadarbībā ar citām dalībvalstīm, ja tas ir nepieciešams vai ieteicams” (16. panta 1. punkts). Saskaņā ar Tiesas sniegto informāciju šāda tīkla trūkums ilgākā laika periodā per se noteikti rada būtisku kaitējumu videi, kas ir direktīvas pārkāpums (lieta C-286/08 Komisija, Eiropas Kopiena v. Grieķijas Republika). Piemēram, Itālija nevarēja pamatoti apgalvot, ka atkritumu izmešana, ko pieļauj iedzīvotāji Neapoles ielās, bija ārpus tās kontroles vai ka to var attiecināt uz noteiktiem notikumiem, kas ir nepārvaramas varas apstākļi, neatkarīgi no tā, vai vietējie iedzīvotāji iebilst pret poligonu izveidošanas to pašvaldībās, noziedzīgas darbības reģionā vai valsts darbuzņēmēju neizpildītajām līgumsaistībām, būvējot noteiktas būtiskas iekārtas reģionā (lieta C-297/08 Eiropas Komisija v. Itālijas Republika).
Šāds tīkls jāveido tā, lai Savienība pati par sevi varētu kļūt pašpietiekama atkritumu apglabāšanā, kā arī atkritumu reģenerācijā, un lai katra dalībvalsts varētu virzīties uz šo mērķi individuāli (16. panta 2. punkts), ievērojot tuvuma un pašpietiekamības principus, kas izriet no starptautiskajām tiesībām.
Princips, ka kaitējums videi prioritārā kārtā būtu jānovērš tā rašanās vietā, nozīmē, ka katram reģionam, pašvaldībai vai citai vietējai pašvaldībai ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka pašu atkritumi tiek savākti, apstrādāti un apglabāti. To pašu iemeslu dēļ atkritumi jāiznīcina pēc iespējas tuvāk vietai, kur tie tiek ražoti, lai pēc iespējas ierobežotu atkritumu transportēšanu (lieta C-297/08 Eiropas Komisija v. Itālijas Republika).
Tomēr tuvuma, reģenerācijas prioritātes un pašpietiekamības principi var ļaut vietējām iestādēm attiecīgos apstākļos pieprasīt uzņēmumam, kas atbild par atkritumu savākšanu tās teritorijā, pārvadāt jauktus sadzīves atkritumus, kas savākti no privātām mājsaimniecībām, un, kā piemērojams, no citiem ražotājiem līdz tuvākajai piemērotai apstrādes iekārtai, kas reģistrēta tajā pašā dalībvalstī, kurā reģistrēta minētā iestāde (lieta C-292/12 Ragn-SELls AS v. Sillamäe Linnavalitsus).
Strukturējot atkritumu apsaimniekošanas iekārtu tīklus, dalībvalstīm ir rīcības brīvība, lai ņemtu vērā ģeogrāfiskos apstākļus vai vajadzību pēc specializētām iekārtām konkrētiem atkritumu veidiem (16. panta 2. punkts). Tajā pašā laikā tām nav jābūt “pilnam galīgās reģenerācijas iekārtu klāstam” (16. panta 4. punkts). Tomēr tām jāpielāgo sava rīcība, pamatojoties uz vispiemērotākajām metodēm un tehnoloģijām, lai to iekārtu tīkli ļautu likvidēt vai reģenerēt atkritumus “vienā no tuvākajām atbilstošajām iekārtām”, lai nodrošinātu augstu vides un sabiedrības veselības aizsardzības līmeni (16. panta 2. punkts).
Iekārtām, kas veic atkritumu apstrādi, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja no kompetentajām iestādēm, kuru pilnvarojums tiek ierobežots, izņemot uzņēmumus, kas apglabā savus nebīstamos atkritumus ražošanas vietā, vai atkritumu reģenerācijai, kas jāreģistrē un kam jāatbilst vispārējiem noteikumiem, kas piemērojami katram darbības veidam un atkritumu tipam (23.—26. pants).