Β. ES atkritumu juridiskie instrumenti (tiesību aktu kartēšana šajā jomā)
Attiecībā uz atkritumiem ES vides politika darbojas sarežģītā starptautiskā tiesiskā regulējuma ietvaros, ko diezgan ierobežo 1989. gada 22. marta Bāzeles Konvencija par kontroli pār bīstamo atkritumu pārrobežu pārvietošanu un apglabāšanu (turpmāk — “Bāzeles konvencija”). Bāzeles konvencijas mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi pret bīstamo atkritumu kaitīgo ietekmi. Bāzeles konvencijas piemērošanas joma aptver plašu atkritumu klāstu, kas definēts kā “bīstamie atkritumi”, pamatojoties uz to izcelsmi un/vai sastāvu un īpašībām, kā arī sadzīves atkritumus un sadedzināšanas pelnus.
ES tiesiskais regulējums attiecībā uz atkritumiem ir strukturēts tā sauktajā Atkritumu pamatdirektīvā, kas nosaka atkritumu juridisko kategoriju. Tas ietver noteikumus par to, kas nav atkritumi, piemēram, blakusprodukti (vielas vai priekšmeti, kas iegūti ražošanas procesā, kuru galvenais mērķis nav šīs vielas vai priekšmeta ražošana) un produkti, kas iegūti no reģenerētiem atkritumiem (pēc pārstrādes). Šie noteikumi ir bijuši vieni no visnopietnākajiem ES tiesību aktiem vides jomā, jo jautājums par to, vai attiecīgā viela vai priekšmets ir atkritumi, tiek nikni apstrīdēts kopš 1975. gada, kad pirmo reizi tika pieņemta pašreizējās Atkritumu pamatdirektīvas priekštece. Tas ir tāpēc, ka pat atkritumi joprojām ir uzņēmīgi pret ekonomiskās izmantošanas potenciālu.
Vairākas direktīvas paredz paplašināto ražotāja atbildību, ko ESAO definē kā “vides politikas pieeju, kurā ražotāja atbildība par produktu tiek paplašināta līdz pat produkta dzīves cikla pēc-patērētāja posmam”. Lai gan Atkritumu pamatdirektīva paredz, ka dalībvalstīm ir jāizlemj, vai produkta ražotājam ir paplašināta ražotāja atbildība, paplašinātās ražotāju atbildības īstenošanu dažādos līmeņos organizē Direktīva par baterijām un akumulatoriem, Direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, Direktīva par nolietotiem transportlīdzekļiem (labāk pazīstama kā “ELV direktīva”) un Direktīva par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (parasti saukta par “EEIA direktīvu”). Minētās direktīvas galvenokārt balstās uz reģenerācijas un pārstrādes mērķu noteikšanu dalībvalstīm attiecībā uz attiecīgajiem nolietotajiem produktiem. Tomēr saskaņā ar Direktīvām dalībvalstīm tiek piešķirta liela rīcības brīvība attiecībā uz šo mērķu sasniegšanas veidiem: pirmkārt, veicinot ražotāju individuālo vai, daudz biežāk, kolektīvo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ieviešanu. Tādējādi vietējās valsts iestādes tiek atbrīvotas no šo atkritumu veidu radītā sloga, un ražotāji tiek aicināti līdz minimumam samazināt savākšanas un reģenerācijas izmaksas, izmantojot ekodizainu.