Β. ES atkritumu juridiskie instrumenti (tiesību aktu kartēšana šajā jomā)
Papildus iepriekš minētajiem vispārīgajiem noteikumiem, kas piemērojami atkritumiem un bīstamajiem atkritumiem, un paplašinātās ražotāju atbildības direktīvām, pastāv īpaši noteikumi attiecībā uz konkrētām darbībām neatkarīgi no tā, vai tie ir saistīti ar attiecīgo atkritumu veida apsaimniekošanu. Sadedzināšanu reglamentē Direktīva 2010/75 par rūpnieciskajām emisijām (“IED direktīva”), kas prasa iepriekšēju atļauju saņemšanu atkritumu sadedzināšanas un līdzsadedzināšanas iekārtām, kā arī to uzraudzību un monitoringu. Apglabāšana poligonos ir Direktīvas 1999/31 par atkritumu poligonu (“Poligonu direktīva”) priekšmets un šī direktīva reglamentē salīdzināmu tiesisko režīmu. Uz robežšķērsojošajiem sūtījumiem attiecas Regula (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem (“Atkritumu sūtījumu regula”), kuras pamatā ir iepriekšminētās Bāzeles konvencijas noteikumu īstenošana ar dažiem papildu aspektiem, kas saistīti ar atkritumu pārvietošanu starp dalībvalstīm un pat dalībvalstu teritorijās. Citas direktīvas ir saistītas ar konkrētām galvenajām saimnieciskajām darbībām, piemēram, 1986. gada 12. jūnija Direktīvu 86/278 (par vides un jo īpaši augsnes aizsardzību, ja lauksaimniecībā izmanto notekūdeņu dūņas [1986] OV L 181/6) vai 1996. gada 16. septembra Direktīvu 96/59 (par polihlorētiem bifeniliem un polihlorterfeniliem (PCB/PCT) [1996] OV L 243/31). Divas jaunākās direktīvas ir ievērojamas to īstenošanas grūtībām un to risināto problēmu aktualitāti: Direktīva 2006/21 par ieguves darbībās radušos atkritumu apsaimniekošanu (“Ieguves rūpniecības atkritumu direktīva” ) un Regula (ES) Nr. 1257/2013 par kuģu pārstrādi (“Kuģu pārstrādes regula”). Pēdējā minētā tiks analizēta nākamajā iedaļā.
Saskaroties ar tiesvedību, kas kaut kādā veidā saistīta ar atkritumiem, dalībvalsts tiesas parasti neīsteno ES tiesību aktus kā tādus, bet gan valsts tiesību aktus, ar kuriem transponēti attiecīgie ES tiesību akti. Vairumā gadījumu, neatkarīgi no izskatāmā prasījuma veida, neatkarīgi no tā, vai tā ir administratīva, krimināla vai civiltiesību un komerciāla tiesvedība, primārais jautājums ir izlemt, vai attiecīgā viela vai priekšmets ir jāklasificē kā atkritumi. Tiesvedība valstu tiesās var tieši attiekties uz iepriekš minētajiem ES tiesību aktiem, t. i., ja puses par pamatu lietā vai kā izšķirošu juridisku argumentu formāli atsaucas uz vienu no iepriekš minētajām atkritumu direktīvām vai regulām. Turklāt ir daudz gadījumu, kad tiesību akti par atkritumu apsaimniekošanu parādās juridiskā strīdā nevis kā prasījuma juridiskais pamats vai galvenais, patstāvīgs juridiskais arguments, bet gan dažu citu ES vides tiesību instrumentu piemērošanas kontekstā.