C. “Atkritumu”, “blakusproduktu”, “stadijas, kad atkritumi vairs nav atkritumi” definīcija
Atkritumu raksturojuma ierobežojumi
Uz atkritumu juridiskās kategorijas tvērumu attiecas divi ierobežojumu kopumi, proti, blakusprodukti un produkti, kas iegūti no reģenerētiem atkritumiem.
Blakusprodukti
Direktīva 2008/98 integrē tiesību aktos nošķīrumu, kas ticis noteikts Tiesas judikatūrā. Saskaņā ar šo atšķirību, vielu vai objektu, kas iegūts ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav šā izstrādājuma ražošana, var uzskatīt par blakusproduktu, nevis par atkritumiem, ja ir izpildīti četri nosacījumi. Šie nosacījumi ir šādi: attiecīgā priekšmeta vai vielas tālākai izmantošanai jābūt drošai; tam jābūt piemērotam lietošanai “tieši, bez jebkādas turpmākas apstrādes, izņemot parasto rūpniecisko praksi”, pēc tam, kad tas ir ražots “kā ražošanas procesa neatņemama sastāvdaļa”; un tā atkārtotai izmantošanai jābūt likumīgai, jo šāda viela vai objekts atbilst visām attiecīgajām produktu, vides un veselības aizsardzības prasībām attiecībā uz konkrēto izmantošanu un neradīs vispārēju nelabvēlīgu ietekmi uz vidi vai cilvēku veselību” (5. panta 1. punkts).
Judikatūrā sniegti šādu blakusproduktu piemēri: raktuvju ekspluatācijas atlikumi, kurus bez turpmākas apstrādes izmanto nepieciešamo pazemes galeriju aizpildīšanā (lieta C-114/01 AveStaPolarit Chrome Oy; lieta C-457/02 kriminālprocess pret Antonio Niselli), cūku audzēšanas procesā radusies virca, ko izmanto kā mēslošanas līdzekli (lieta C-113/12 Donal Brady v. Vides aizsardzības aģentūra, 52.—57. punkts) un smagais kurināmais, ko pārdod kā kurināmo (lieta C-188/07 Commune de Mesquer pret Total France SA un Total International Ltd.).
Produkti, kas iegūti no reģenerētiem atkritumiem
Būtisks jauninājums, kas atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktos ieviests ar Direktīvas 2008/98 starpniecību, ir tas, ka noteiktos apstākļos reģenerētie atkritumi “vairs nav atkritumi”. Pats reģenerācijas jēdziens ietver šādu ierobežojumu, jo tas attiecas uz “jebkuru darbību”, kuras galvenais rezultāts ir atkritumi, kas kalpo lietderīgam mērķim, aizstājot citus materiālus, kas citādi tiktu izmantoti konkrētas funkcijas izpildei, vai atkritumi, kas tiek gatavoti šīs funkcijas izpildei, iekārtā, kurā notiek šāda darbība, vai plašākā ekonomikā (4. panta 15. punkts). Citiem vārdiem sakot, ja reģenerācija sastāv no atkritumu pārveidošanas par produktu, uz produktu vairs neattiecas atkritumu tiesiskais režīms no brīža, kad šāda tiesiskā režīma piemērošana vairs nav pamatota.
Tādējādi ar Atkritumu pamatdirektīvu ir ieviesta “stadija, kad atkritumi vairs nav atkritumi”, kas balstās uz ideju, ka reģenerēto atkritumu funkcionālās īpašības ir identiskas attiecīgā produkta funkcionālajām īpašībām. Jaunajam ražojumam jābūt “parasti izmantojamam īpašiem mērķiem”, jāatbilst “tehniskajām prasībām konkrētiem mērķiem” un jāatbilst spēkā esošajiem tiesību aktiem un standartiem, kas piemērojami produktiem. Visbeidzot, ir jānosaka, ka “vielas vai priekšmeta izmantošana neradīs vispārēju nelabvēlīgu ietekmi uz vidi vai cilvēku veselību”, un šāda prasība ir piemērojama, ja tā ekoloģiskais pēdas nospiedums nebūtu nozīmīgāks par attiecīgā produkta ekoloģisko nospiedumu (tomēr, bīstamie atkritumi var vairs būt atkritumi, ja reģenerācija atļauj tos atkārtoti izmantot saskaņā ar REACH regulu, skatīt lietu C-358/11 Lapin elinkeino-, liikenne-ja ympäristökeskuksen liikenne ja infrastruktuuri-vastualue v. Lapin luonnonsuojelupiiri ry, 59.p. et. seq.).
Jebkuras šaubas par to, vai šie nosacījumi ir izpildīti, vismaz daļēji jāmazina, pieņemot Komisijas lēmumus par kritērijiem, “precizējot atkritumu veidu, uz kuru attiecas šādi kritēriji”, kas ietver “piesārņojošo vielu robežvērtības”, kuras varētu izdalīties saistībā ar reģenerāciju (6. panta 1. punkts un 6. panta 2. punkts).