Zugang zu Gerichten

Ciktāl tas attiecas uz globālo līgumu režīmiem, visspēcīgākais atbalsts tiesu pieejamībai vides jautājumos ir atrodams cilvēktiesību režīmos, nevis daudzpusējos vides nolīgumos. 1948. gada ANO Cilvēktiesību deklarācija (UDHR) un 1966. gada Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kā arī reģionālie cilvēktiesību nolīgumi paredz tiesības uz taisnīgu tiesu, kas attiecas arī uz vides jautājumiem.

Tiesības uz tiesu pieejamību ir paredzētas Orhūsas konvencijā un Ziemeļamerikas nolīgumā par sadarbību vides jomā. Abi nolīgumi prasa, lai puses nodrošinātu noteiktas procesuālās garantijas vai minimālos standartus, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļus, un šīs prasības ir noteiktas ar zināmu precizitāti. Ārpus Eiropas un Ziemeļamerikas vienīgais nolīgums par vidi, kas paredz tiesu pieejamību, bet bez jebkādām sīkākām detaļām, ir 2003. gada Āfrikas Dabas aizsardzības konvencija.

Starptautiskie nolīgumi un globāla mēroga dokumenti

Neraugoties uz to, ka 1992. gada Rio deklarācijā un 2002. gada Johannesburgas rīcības plānā ir atzīta pieejas tiesu procedūrām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem nepieciešamība, līdz šim nekādi globāla mēroga vides nolīgumi neparedz piekļuvi tiesu iestādēm. Starptautisko tiesību komisijas (ILC) statūtos nav ietverti noteikumi par likumības pārbaudes pieejamību. Tāpēc globālā mērogā atbalsts vides jautājumu pārskatīšanas procedūrām drīzāk atrodams cilvēktiesību tiesību aktos. Jo īpaši, jēdziens par tiesu pieejamību vides jautājumos balstās uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas izklāstīts, piemēram, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR). Tomēr, ciktāl tas attiecas uz tiesu praksi par taisnīgu tiesu, to galvenokārt izstrādājušas reģionālās cilvēktiesību struktūras.