Zugang zu Gerichten

Tiesības celt prasību ir tiesības celt juridisku pārsūdzību tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, lai aizsargātu prasītāja tiesības vai intereses attiecībā uz publiskās institūcijas lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību. Tiesības celt prasību var mainīties atkarībā no apstrīdētā lēmuma, darbības vai bezdarbības priekšmeta. Tās var mainīties arī atkarībā no tā, vai pieprasījuma iesniedzējs ir indivīds vai atzīta vides NVO.

Tiesību celt prasību pamats atšķiras atkarībā no apstrīdētā lēmuma, rīcības vai bezdarbības priekšmeta. Var formulēt četras galvenās kategorijas:

1. Pieprasījumi sniegt informāciju par vidi un tiesības saņemt informāciju
2. Īpašas darbības, uz kurām attiecas sabiedrības līdzdalības prasības
3. Pieprasījumi rīkoties saskaņā ar noteikumiem par atbildību vides jomā
4. Citi jautājumi, piemēram, valstu tiesību akti, vispārējie normatīvie akti, plāni un programmas, to īstenošana un atkāpes no tiem

Attiecībā uz pirmo kategoriju ES tiesību akti vides jomā piešķir tiesības fiziskām un juridiskām personām pieprasīt vides informāciju saskaņā ar Direktīvu 2003/4/EK par piekļuvi vides informācijai. Šajā kontekstā fiziskai vai juridiskai personai, kas iesniedz informācijas pieprasījumu, ir tiesības celt prasību, lai apstrīdētu tādas publiskas institūcijas lēmumu, darbību vai bezdarbību, kas ir atbildīga par šā pieprasījuma izskatīšanu. Tiesības uz pārskatīšanu ir saistītas ar faktu, ka ES Vides likums piešķir tiesības fiziskām un juridiskām personām pieprasīt, kā arī saņemt vides informāciju.

Turklāt tiesību apstrīdēt lēmumus, darbības un bezdarbību saistībā ar konkrētām darbībām, uz kurām attiecas sabiedrības līdzdalības prasības, pamatā ir gan skaidri noteiktie noteikumi par tiesībām celt prasību, kas noteikti Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā, gan ar to saistītie ES sekundārie tiesību akti , kā arī EST judikatūra. Proti, Kraaijeveld lietā tika atzīts, ka publiskās institūcijas lēmums, darbība vai bezdarbība, kas mazina līdzdalības tiesības, rada tiesības pieprasīt izskatīšanu tiesā. Pēc šā sprieduma Orhūsas konvencijā tika iekļautas skaidras tiesības celt prasību, kas balstītas uz līdzdalības tiesībām, un tās tika ieviestas dažādos ES sekundārajos vides tiesību aktos. Tomēr šie sekundārie tiesību akti neattiecas uz visiem lēmumu pieņemšanas procesiem, uz kuriem attiecas Konvencijas 6. pants un arī 9. panta 2 . punkts. Šajā sakarāLZ II lietā EST paskaidroja, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta prasības saistībā ar Pamattiesību hartas 47. pantu attiecas arī uz tām vides tiesību jomām, kurās nav īpašu prasību attiecībā uz tiesībām vērsties tiesu iestādēs.