1. Vesturiskais parskats un direktivas galvenas iezimes
Ievads
Eiropas Savieniba kopš 1970. gadu beigam sakusi pieverst uzmanibu gaisa piesarnojumam, ko motiveja vairaki iemesli. Pirmkart, tika atklati skabie nokrišni - lietus, sniegs, migla u.c., kas nodara butisku kaitejumu Eiropas mežiem, augsnem, ezeriem un udens augiem un dzivniekiem, ka ari ekam un cilveku veselibai. Nokrišnu skabumu jo ipaši izraisa sera dioksids un slapekla oksidi, kas abi rodas galvenokart no rupnieciskam iekartam, satiksmes un apkures. Problema bija tik nopietna, ka Austrumu-Rietumu samita Helsinkos (1974) Padomju Savieniba ierosinaja starptautisku noligumu cinai pret obežškersojošo gaisa piesarnošanu lielos attalumos. Šis iniciativas rezultata 1979. gada tika noslegts noligums (1979. gada Konvencija par robežškersojošo gaisa piesarnošanu lielos attalumos), kas vairakkart tika atjauninats un joprojam ir svarigs instruments gaisa piesarnojuma apkarošanai Eiropa.
Eiropas Savieniba apsprieda tiesibu aktu pienemšanu, lai ierobežotu piesarnojošo vielu klatbutni gaisa. Likumdevejam bija pieejamas divas iespejas: no vienas puses, tiesibu akti varetu ierobežot vai aizliegt piesarnojošas vielas emisiju no ražojumiem vai iekartam (punktveida avoti). Tomer, ta ka degvielas (benzina vai akmenoglu) sadedzinašanu, piemeram, transportlidzeklos vai rupnieciskas iekartas, nevar pilniba apturet un ta izraisa gaisa piesarnojumu, labakaja gadijuma varetu pienemt lemumu par šadu piesarnotaju emisijas ierobežošanu.
Tomer ir acimredzams, ka emisijas no punktveida avotiem samazinašana nav pietiekama, lai apturetu gaisa piesarnojumu: pat ja, piemeram, visas automašinas un kravas automobili ievero likumigos piesarnotaju emisijas ierobežojumus, kopejais šis emisijas daudzums var but tads, ka piesarnotaju klatbutne gaisa sasniedz koncentraciju, kas ir bistama cilveka veselibai vai videi. Tadel strategija, kuru Eiropas Savieniba nolema istenot, bija divejada: no vienas puses, ta pienema un regulari atjauninaja tiesibu aktus, lai ierobežotu konkretu piesarnotaju emisiju no punktveida avotiem (transportlidzekliem, motocikliem, mašinam, rupnieciskam iekartam). Šis emisijas robežvertibas neviena bridi nedrikst tikt parsniegtas.
Lai nodrošinatu, ka transportlidzeklus vai citas mobilas preces varetu tirgot un izmantot visa Eiropas Savieniba, bija janosaka ES meroga emisijas robežvertibas, kas katram transportlidzeklim bija jaievero. Turpreti situacija ar rupnieciskam iekartam bija atškiriga: ta ka rupnieciskas iekartas pašas neizplatijas ES teritorija, likumdevejs tikai pieprasija, lai attieciba uz gaisa piesarnotaju emisiju tas ieverotu labako pieejamo metodi, kas neraditu parmerigas izmaksas (Skatit Direktivu Nr. 2010/75 par rupnieciskajam emisijam, OV ES 2010, L 334, 17. lpp.). Ši formula deva vietejam, regionalajam un valsts iestadem pietiekamu elastibu, izsniedzot atlaujas rupnieciskai iekartai, lai noteiktu emisijas robežnosacijumus, kuros nemti vera vietejie ekonomiskie, socialie un vides apsverumi. Pakapeniski tika izstradatas ES meroga ievirzes, lai precizetu, ko dažadajam rupnieciskajam iekartam nozime “labaka pieejama metode”.